“…Viņš tevi ļoti iepriecinās,

Viņš tevi apklusinās ar Savu mīlestību,

Viņš priecāsies par tevi, dziedādams.”

~ Cefanjas 3:17b

Viņš klusi viņu sauc.

Klusumā viņa dzird Viņa kluso, maigo balsi

bildinot viņu no tālienes.

Viņa uzmanīgi klausās,

ilgojoties atkal dzirdēt Viņa saldo balsi,

apburts Viņa mīlestības.

Maigs gaiss viņu maigi nes pie Viņa.

Viņš pamāj viņai, pievēršot sev uzmanību.

Viņa uzsmaida smaidu, ko nebija jutusi jau kādu laiku. 

Viņš viņu vajā un noķer,

un valdzina viņu ar Savu mīlestību.

Viņas domas atgriežas vakardienā,

sausserža smaržai, kas piepilda laukus.

Dzenis, kas knābā kukaiņus dobuma kokā, pieprasa viņas uzmanību.

Viņa iet pretī saulrietam.

Caur kokiem, tieši zem horizonta

Viņš viņai atkal parādās

kā degoša uguns bumba, kas uz viņu skatās kā caur režģi

vakara debesu krēslā.

Tālumā Viņš bildina sevi pie Sevis,

romantizē viņu ar čurātāju un putnu simfoniju

Meistara orķestrēts.

Sapņi, kas viņai bija, varbūt ir izgaisuši,

tomēr viņa turas pie vakardienas atmiņām.

Caur mežģīņu aizkariem Viņš atkal parādās

pilnmēness laikā.

Dreifējot aiz apgaismotajiem mākoņiem, Viņš viņu vēro,

dodot Savam mīļotajam miegu.

Bieži vien viņas tumšākajos brīžos

Viņš viņai atklājas smalkā veidā.

Tauriņu dejošanā pusdienas saulē

Viņš viņu iedrošina, pirms aizlido prom.

Kungs parādās katram no mums

smalkos, individuālos veidos.

Jo Viņam ir liels prieks par mums

un nomierina mūs ar Savu mīlestību.